Anestēzija

“Jūs esat bailīgs?” viņas jautājums izskanēja drīzāk gan kā apgalvojums. “Jā, pat ļoti,” mulsi pasmaidīdams atzinās Normunds (bet kas gan cits atlika!?, ja emocijas, kā jau allaž, nepārprotami atspoguļojās viņa sejā). “Nebīstieties, Jums nesāpēs,” mazliet zobgalīgi atrauca zobārste, “Jūs nekā nejutīsiet.” “Es baidos arī no špricēm,” cenzdamies pajokot, ieminējās Normunds. “Šprices…?” zobārste šķita apjukusi. “Ak, šprices!… Es esmu laba speciāliste; ļoti laba,” un ar nesatricināmu pārliecību turpināja “Neviens nekad vēl nav sūdzējies par sāpēm (Ja nu vienīgi sen-sen – viņa nodomāja). Jūs arī to nedarīsiet – Jums nesāpēs, itin nemaz”. Tad dziļdomīgi piebilda: “Jūsu sāpes, tāpat kā Jūsu bailes, ir tikai un vienīgi Jūsu galvā.”

Viss notika ar ātrumu, kādu var iegūt tikai ilgstoši un pastāvīgi praktizējoties - Normunds pat nepaspēja apjaust notiekošo, kad zibenīgs samuraju zobena cirtiens jau bija atdalījis viņa galvu no pārējās esības daļas. “Un tagad, paskatīsimies, kas tad Jums tur ir,” slaucīdama asinis no sava anestēzijas līdzekļa, zobārste uzrunāja galvu un pavēra tās nedrošā smaidā sastingušās lūpas, “Jā, redzu, ka pāris reizītes mums nāksies tikties.”

Beigusi labot cauro zobu (redziet, es tak teicu - Jums nesāpēs), zobārste saudzīgi paņēma Normunda galvu (tiksimies pēc nedēļas) un novietoja to saldētavas trešajā plauktā. “Kas mums nākamais?” viņa pavērās savās piezīmēs, “Siliņas kundze! (vispirms uz rentgenu, tad jau redzēs) – 2. plaukts, 5. nodalījums.”