Lietus lāses....

Lietus lāses skumji sitas pret asfaltu.
Lietus lāses dzimst un dzīvo tur , debesīs, kur putni lido brīvi..dzīvi..
Pakš..un viena dzīve beigusies, nogrimusi nebūtībā..vienā mirklī..tik vienkārši-bija un izbija..
Pakš..pakš..pakš..un izbeidzas vēl daudzascitas dzīves. Miljoniem, miljardiem dzīvju izgaist šajā vienā mirklī.
Pēc aizraujošā brīvā kritiena ar ātrumu 8.10m/s seko vilšanās, ieraugot melno, izslāpušo asfaltu,kurš vēstī par neizbēgamo nāvi..ppar beigām. Un tāda tā arī ir-neizbēgama un nepielūdzama.
Bet lietus lāses neizjūt bailes..to laikam sauc par samierināšanos,kas arī, šķiet, ir neizbēgama. Ātrums nemainās, tas nesamazinās. Sarūk vien attālums līdz pēdējam mirklim, līdz mirklim, kas pārgriež to sasodīto ieeju norobežojošo lenti..ieeju un izeju.. Bet vai nav vienalga, kā tās durvis nosaucam?!......