Vecumdienas

Gads no gada, tie arvien skaitās klāt,
Vecumdienas redzu tur tālumā.
Vai ir jēga sākt tām naudu krāt?
Vai pus dzīvi gulēt dzērumā?

Iztēlojos sevi pēc 70 gadiem,
Nav zobu – tie visi sen izbiruši,
Neesmu redzējies ar mīļiem radiem,
Tie pirms gadiem 10 nomiruši.

Dienu no dienas grimt saldajās atmiņās;
Toreiz ikkatrs mirklis ir bijis jauks.
Domāt tālāk uz priekšu prāts nenesās,
Drīz auksts un stīvs būšu, mans draugs!

Dzīvoju tagad lielā mājā meža malā,
Jūtu, ka dienas manas drīz būs galā.
Ar mani kopā dzīvo manu vienaudžu bars,
Visiem kā vienam vājš ir kļuvis gars.

Jau pavisam vāji mana miesa un kauli,
Drīz mani sūtīs uz labāku pasauli.
Ja apnicis dzīvot, pacieties, nevaidi -
Pēdējā stunda nav tālu, apgulies un pagaidi!

Maize, mannā putra, griķu zupa -
Ar to šeit tiek barota visa grupa.
Velc pa vienam no ēdiena ārā tarakānus,
Liec tos kaudzē uz paplātes bļodiņai sānus

Ja teiktu, ka vientuļš, tā būtu melošana -
Ir jau večiem arī kopā sanākšana;
Šlāgeri, šarādes un atmiņu izklāsts -
Tāds, lūk, šeit ir ikdienas stāsts

Nevar jau teikt, ka veči tiktu atstāti novārtus,
Bet mēs labprāt redzētu sanitārus pakārtus:
Ja kādu pretenziju viņiem priekšā liksi,
Uz visu dienu tumšā iestabā ieslēgts tiksi

Šeit mēs neesam cilvēki, bet gan rase,
Dēļ mums netiek tukšota valsts kase.
Mums tiek no jaunībā maksātiem nodokļiem,
Bet no tiem turpat vai viss tiek augšā sēdošiem.

Aizmigt un nepamosties – tas būtu prieks,
Nekas te vairs nesaista, palicis tik nieks.
Pa vakariem lūgt pirms miega Dievu,
Lai jau rīt varētu satikt savu mirušo sievu.

Nožēlojama dzīve četrās sienās
Tas mani sagaida vecumdienās!
Neiešu tagad gaidīt tās stīvi,
Lekšu barā un baudīšu dzīvi!