kaktā

Viņš ieraujas savā kaktā;
Skatiens skrubina spuldzi...

Es šodien esmu tik neskaidra
Kā stiklā ieskrāpēta
Ar nazi,
Kā pelnos izklāta
No niedrēm.
Tas varbūt pat piestāv
Telpas spilgtajai gaismai,
Spalgajam gaisam,
Ko elpo viņš nervozām devām...
Mēs esam lejā,
Mēs vairs neiesim tālāk –
Tālāk ir tikai sniegs.

Viņš šodien tik ass
Kā ādā iegriezts
Ar stikliem,
Kā nekad nedzimis
No pelniem...
Un melnām bezgaismas acīm.

Bet gaisma tik tiešām ir tukša,
Notek no maniem matiem
Un iesūcas svešā plaukstā.

Viņš ieraujas savā kaktā...
Laikam tāpēc, ka auksti.