Mērija - Džeina un Tu

viņa ir dabas bērns;
tu nedzīvo ārpus šīs smaržas.
man liekas es esmu pa vidu,
es esmu lieka
pret savu gribu, ejot tev līdz’.
viņa pārplēš tev plaušas,
viņa dedzina acis
kā staigājot spilgtā gaismā.
[un tavu elpu jau dalām uz trim]
piekļaujos miegā,
mēs esam tik blakus
[velk caurvējš sapņus pa grīdu]
no rīta pelēkā sniegā
zīmēju profilu tavu
un viņas gaistošo vārdu.