Ūdens gudrība

Es nespēju beigt apbrīnot spēku, degsmi,
Veiklību un nemainību ar kādu –
Atsevišķi ūdens pilieni tiecas viens pēc otra,
Gluži kā mēs… vai pēc papīra ota.
Kas dzen tos, kas norāda pareizo virzienu,
Kas iečukst ausī tiem sirsnību?
Tie skumst kā cilvēks pēc cilvēka
Un mirklis tiem velkas kā mūžība.

Un tomēr nespēju es saprast,
Kur spēkus ūdens lāses ņem,
Lai sasniegtu tās viena otru
Un aizietu tad apakšzem.
Kaut daļu sīkstuma un spēka,
Mēs spētu sevī iedēstīt
Un piedot vienam otra grēkus,
Lai prastu sevi atpestīt.

Bet vienatnē tiem smagi iet
Kad citu atbalsts gaidītais, vēl snauž
Tie vēlas draugiem pretim skriet,
Bet smaga elpa atpakaļ tos lauž.
Jo tikai tūkstoš lāšu kopums,
Var veidot varenu vēl straumi,
Jo tikai divu siržu aklums,
Spēj tumsā saskatīt vēl laimi.
Jā!
Jā, Aklums, aklums…
Tas pats – kas mīl aizvien vēl naivi
Tas – kas allaž dzīvo taisni.
Jā, es esmu akls,
Aklāks nemēdz būt –
Nu un?
Man prieks –
Man tiešām patiess prieks – par to
Par aklumu, par mīlu, uzticību,
Par laimi pilnīgu un atklātību,
Par dzīvību, par skaistumu un Tevi
Jā, Tevi – dievību un iznīcību…