profiņi

pro-fe-si-onā-lisms,-
bīnumainie meli dvēselei savai,
kas ticibu vieš pat sev pašam.

prostitūta ar dakšiņu
pa tukšu porcelāna šķīvi,
politiķis ar zeltītu spalvu
paraksta papīru gluži brīvi,
ar vienādu skaņu.

notrulinātu maņu,
apguļas
abi
zem elektoriata,
jo jautajums jau nav par naudu,
par laimi,
kas tepat siltajā, pastieptā plaukstā.

profesionali pastiepta roka,
drusku muskuļu sāpes,
pavēderē nelieli korupcijas krampji,
suteneri, jumti un paša sirds,
kurai infarkta draudi.

smejies vai raudi,-
mēs taču laimei ticam,
un nododam sevi profiņu rokās.
vēlāk gan lokamies kādas socialas slimības mokās,
lādamies,
bet profesionalismam nemainīgi uzticamies,
un par godīguma muļķību smejamies.