Tā stīga..

Es tavai sirdij vēlos arvien tuvāk piekļūt
Un ja sanāks, vēlos arī iekšā tajā iekļūt
Lai redzētu ko tā dara savā būtībā
Lai dzirdētu ko tā saka mani ieraugot tuvumā
Ko sajūt tā-
Ja tā būtu tik pat dziļa kā sirds manējā
Tad nava šaubu, viņa jūt tādu pašu baudu
Tevi tuvumā ieraugot
Un sirds, tevi apķerot sāk pukstēt arvien straujāk
Sāk pulsēt arvien ātrāk..
Un nebrīnos par to--
Jo sajūtot to, ko es esu jutis tevi tuvumā ieraugot
Tas ir apmēram šādi, vai kau kā tādi:
Kājas sāk drebēt, tuvāk pienākot
Rokas sāk trīcēt ar tevi runājot
Laikam jau pārāk stipri uztraucos
Bet tādos mirkļos īsti es nezinu ko teikt
Nevar jau tā vienkārši atmest visam roku un beigt
Jo es nevaru pārtraukt domāt par tevi
Jau esmu sācis cienīt tevi vairāk par sevi
Un arī vairāk par jebkuru citu...
Un es ticu-
Pienāks diena kad būs jāpaliek man vienam
Gribot negribot, bet tāda ir dzīve
Dažreiz nežēlīga..
Un mīlestība šajā dzīvē ir kā tāda stīga
Ko viegli pārraut arī negribot...