paliec, neaizej!

Atveru acis un jūtu,
kā rūgtums sirdī krājas-
esi piecēlies tu no gultas
un steidzīgi auj jau kājas.
Cenšos aizturēt mirkli šo
un pateikt:-lai kā tev klājas,
mani neaizmirsti,šeit gaidīts,
vienmēr tiksi kā mājās!
Kādi ceļi ir ejami,un
kādēļ tu steidzies projām?
To nezinu es līdz šim
un nejautāju joprojām.
Nu,mirklis ir garām,
atvadu skūpsts uz lūpām kvēl.
Paliek vienīgi tukšums-
nav zināms,kad nāksi vēl...