....arī pēc tam

Man liekas ka augšā virs manis ir ļaudis
Man liekas zem kājām klusi kāds sten
Man liekas aiz loga mīt mana laime
Bet varbūt logā atspulgs spīd kluss

Tas sparīgi runā un kaut ko man stāsta
Tam nav neviena kas atbildēt spēj
Vien apakš kājām manām un lāsta
Kāds brīnumains putns nākotni dēj

Man liekas ka putnam kājās ir zeķes
Un brūnas kurpes ko sasiet tas prot
Man liekas es basām kājām tur stāvu
Un nezinu dvēsli savu kam dot

Bet sienā zem tapetēm manāma seja
Kad saplūst kalni un ielejas raksts
Tai pierē acs viena liela un sārta
Kā venozu asiņu palts man uz dakts

Un nodziest svece kas izgaismo namu
Jau liekas aiz durvīm mani kāds sauc
Tas nosauc dzīvību manu par savu
Un durvis ar naidu sper vaļā ka klaudz

Es pagūstu vienīgi piesēst uz krēsla
Un aizvērt acis lai sajustu to
Cik prasmīgi darbojas grēcīgas rokas
Kas sirdi no krūtīm rauj vienīgo

Te pēkšņi man liekas ka kļūstu es viens
Ka sienās zem kājām virs manis ir tukšs
Tur karsta elpa tur dvēsle vēl mājo
Ko aizejot Tev es paņēmu kluss

Man liekas ka aplamas melīgas ziņas
Par Tevi man plēsēju bari vien nes
Tiem šķiet ka pasargāt kādu tie spētu
Ja citam miesu gabalos plēš

Man liekas ka mūžīgi namā šai esmu
Man liekas ka plēsoņas vienmēr būs šeit
Un brīnumains putns ar nākotnes dvesmu
Ar Tavu klātbūtni mani steidz sveikt