Horizonts

Starp debesīm un zemi radīts,
Izstieptā plaukstā gulst nesniedzamais.
Dullā Daukas sindroma vadīts,
Tiecos pēc nepiepildāmā
- bēg tas smiedamies.
Nevēlos būt uz zemes,
Un arī debesīs netikt – tikai ellē.
Izaudzēt spārnus un palikt pa vidu
- jau Ikars kritis, kaija sitas mazuta peļķē.
Pat mākonis nomaldās, meklēdams skursteņos brāļus.
Ir līdzība formā, bet kļūda maksā dārgi.
Zūd nevainība baltā, saķep vieglās pūkas,
Nedrīkst zemei tuvoties – tur dzīve sūra.
Tā dzīves putekļos sēdies,
Izstieptā rokā tveru sapni.
Tikai izskatās, ka ceļš Tavs tur beidzas,
Un sākas uz debesīm kāpnes.