Pasaule, pasaulīt...

Zemeslode ir liela
Ar daudzām pilsētām
Ar daudziem cilvēkiem
Bet uz šīs zemes ir tikai viens tāds kā tu.

"Dievs tomēr pastāv!"
Kādā naktī nodomāju klusi
Pa pusei nomodā
Pa pusei iemigusi.

"Kurš radīja sauli,
Mēnesi un zvaigznes?
Kurš man atsūtīja tevi,
Ja ne pats varenais Dievs?"

Tu varēji iet citā skolā,
Dzīvot citā pilsētā, vai pat valstī.
Bet kāds, tur augšā
Zināja lietu secību.

Viņš zin visu, kas bija, ir vai būs
Viņš zin par to, ko sapņo, ko domā
Viņš zināja, kas notiks,
Bet neteica, jo gribēja sagādāt pārsteigumu.

Tev derdzas zināt, kas būs tālāk,
Bet vinš tevi moca un priekšā nesaka.
"Ko es tev izdarīju, ka tu mani bendē?!?!"
Brīžiem pa miegam izsaucamies.

Tikai tad, kad neko vairs nevar glābt,
Mēs saprotam, kas šodien mainīsies.
Kopš šodienas saulīte spīdēs spožāk,
Vējš glāstīs maigāk un draugi smaidīs mīļāk, kā jebkad.

Kopš šodienas tu būsi putns uz Zemes,
Tu būsi enģelis ellē un ziediņš nokaltušā dārzā.
Tu būsi priecīgs, kad visi skums,
Tu būsi iemīlējies...