Sāpes un naids, nāve

Kur lidojums rit mūžībā,
Mīt nāves aromāts.
Starp formālajām radībām,
Tu esi izdomāts.
Tev smarža salda,tropiska,
Bet nesajust man to.
Kaut zinu, ka tas liecina
Par miglu mūžīgo.
Jo caurdurta man dvēsele-
Tā māla klonā kalst.
Es bezvērtīga mēbele-
Mani nervi ledū salst.
Tik pat,cik esmu beigta,
Tikpat,tu esi dzīvs.
Kā ēna neapsteigta
Tu kļūsti agresīvs.
Kā sirds,kas tevis paša
Sāpēm mocītā,
Ir elles uguns dvaša
Tev cauri izpūstā.

Tev acis asas,dzēlīgas
Un nāvējošas lūpas.
Tām asinis līst indīgas
Un man uz mēles kūst.

Kā vienmēr...palicēja es-
Tu prom no manis bēdz.
Kā vējā klusas svecītes-
Tu manā sirdī dedz.

Cilvēkam ir sirds.
Tik sausa,auksta,nedzīva.

No sirds plūst nāves elpa.
Tik biedējoši salta.

Sirds rada asas sāpes.
Tik griezīgas un nīstas.

Ir sirds,ir elpa un sāpes.
Ir ledus,ir aukstums un naids.
Ir ilgas pēc saules,kad sirdī
Vairs nebūs šīs sāpes un naids.