Marinētie gurķīši.

Noliec galvu uz rokām un nogulsties uz galda.
Ko tu redzi?
Marinētos gurķīšus, kuri tur stāv jau nedēļu, pusizēsti.
Blakus pelnutrauks.
Jau gadu vecie benčiki.
Slinķis tu esi.
Paskaties otrā pusē.
Uz salvetēm veci skribelējumi.
Apjēdz taču...NEKAS NAV MAINĪJIES!!!...
Piecelies un ieskaties spogulī.
Pēc kā tu izskaties?!
Pēc sevis protams.
Vēljoprojām tā vecā bārdiņa.
Un mūžam netīrie mati.
Izkāmējušais ķermenis.
Paskaties sev apkārt.
Tas dīvāns uz kura kaislīgi mīlējāmies.
Tas krēsls no kura tu vienmēr kriti.
Un kurš itkā ir saplīsis, jo tava māte tanī iesēdās.
Man tas viss nenozīmē neko.
Man tavas tukšās acis nav svarīgas.
Man vajag tevi kā tādu.
Kā cilvēku.
Kā elpojošo būtni.
Paskaties uz mani.

"Tu esi visskaistākā būtne manā ūķī."

Un tam es ticu vēl tagad.