Armatūra

Ko nesaredz acs,
To sadzird sirds,
Tur paliek un dzīvo,
Līdz nebeidzams tas.
Tā teici man reiz.

Es neticu tev,
Tu sarežģīti melo!

Viss pazūd un mainās
Dienā kad viss -
Nikotīna pludmalēs oranžās
Uzplaukst balti ziedi -
No laukiem.

„Gaiss sabojāts!”
Kāds teiks.
Un buldozeri dejos
Pār krūtīm, pār skatieniem.
Mans ledusskapja miers plakans,
Freona mākoņi zudīs.
Arī jūs, manas, žēl.

Pār vāciņiem
Voiceks Voiska
Kāds pārlieksies un teiks:
„Pasaulē dīvainā es, īpašs”