Neesošas jūras mols

Dziesma ir galā.
Bungu vēders
vēl viegli trīs.
Soliste
aiz pieraduma
atpogā blūzi.

Ņemu bultu
un iestiepju stīgu.
Loks salūzt
manās rokās.
Bulta trāpa
man mugurā.

Kāds smejas.
Izeju uz ielas.
„Astoņpadsmit,”
saka prostitūta,
un es nesaprotu.

Aukstums stindzina muguru.
Nevajadzēja tomēr
vilkt to bultu laukā..
Būtu vismaz
Par bultas tiesu siltāk..
Par gultas tiesu..
Bungas.. loks.. prostitūta..

’mani nogalinās
paša durtais
šķēps spogulī’