Karstā

Zelts izkusa tavos pirkstos,
Ar tevi saplūstot kopā.
Iekusa ādā,
Tecēja lejup pa rokām.
Zeltainas straumītes,
Saules karstumā
Pieglaudās tavai ādai.
Kā lietus uz loga,
Tā viņš tevi iezīmēja,
Pilēja veidojot ceļus
Un savādas zīmes.
Kā asaras uz tava vaiga
Tas izrotāja tevi
Padarot skaistu
Caur skumjām.
Zelts izkusa tavos pirkstos.
Aizvērās acis, lai neatvērtos.
Aizdegās skropstas,
Nobira pār sārtajiem vaigiem
Pelēkos pelnos.
Aizsvilās mati,
Apdega āda
Liktenīgajā sārtā.
Kraukļa melnuma ēnas
Vēl tagad trīsuļo uz manām sienām,
Sarkana gaisma
Dedzina acis.
Es atceros tavas liesmas,
Atminos tavus sprakšķus,
Siltumu, ko man devi
(Sadegot).
Tev vienā mirklī visa dzīve izskrēja cauri.
Bet es vēl tagad kavējos tavos mirkļos.
Lūkojos kā gruzd tavi kauli
Un priecājos cik skaisti
Izkusa zelts tavos pirkstos.