Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Neviens vairāk viņus neredzēs.

Plūst tūkstošiem asaru, ar neciešamu vaidu,
Un ļaudis naidā vērš savu acu skatu.
Tik viens, kas atrasts, kas vientuļš un kluss,
Tik viens tas nesaprasts un tuksš.

Viņš bija reiz kādam tik mīļš un tik pilns,
Un dzīvības kāre tam iekšā vien dusa.
Pat vēsums no lūpām tam atsakās plūst,
Pat zeme tik vēsa, un cieta kā bruss,
Bet zaglīgās ķepnas vien pastiept prot.
Viedokļi par dzejoli
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?