Es atradu tevi sniegā…

Kaut kas aiziet, kaut kas vietā dzimst,
Dzīves plūdums nekad neaprimst.
Mēs kāpjam kalnā, krītam lejā,
Vēji iespļauj smiltis sejā.

Tik sniega baltums neizzūd.
Tas pavasara saulē drūp,
Bet rudenī no jauna veļas
Un skati debesīs mums ceļas.

Gribas baltumu šo gūt,
Ar sniegu kopā ilgi būt,
Tik tas baltums pārāk salts,
Tas pārāk tīrs un pārāk balts.

Mēs piemetam pa kvēpam klāt
Un ņemamies, ka nevar stāt,
Līdz baltuma mums atkal slāpst,
To liksim citām krāsām klāt!

Tā dzīvē līdzsvaru mēs rodam,
Kaut ko ņemam, kaut ko dodam.
Dalīts prieks uz pusi lielāks,
Vienalga- slavēts tu vai nievāts.