šis un tas par šo un to...

viņš tik ļoti vēlējās viņu,
mazo spuraino līdaciņu,
ka viņai pat palika bail -
ja nu lauva iekodīs tai?

tomēr vaigus piepūta viņa
un lauvas skāvienos tomēr bija.
- un nokļuva tieši rīklē,
jo liktenim gribēja spītēt.

viņš pasmaržoja zivtiņas kaklu,
pieskārās viņas matiem.
un savijās viņu rokas,
un iestājās baigās mokas

tad viņš aprija sārtās spuras,
kas vēl tagad vēderā duras.
un aizmirsa zivtiņas glāstus,
jo tā neprata stāstīt stāstus...