Tu dzīvo tk gļēvi!

Tu dzīvo tik gļēvi!



Tu neesi blakus, es neredzu Tevi,
Tik atceros mirkli, kad ieslēdzos sevī.

Bailes bij manī un bailes bij sirdī,
Laime bij zudusi norieta brīdī.

Tavs skatiens bij neīsts un vārdi bij mēli,
Tavs ķermens’ nav domāts, lai dzīvotu cēli.

Tu kriti kā cilvēks, es vīlusies Tevī,
Tu nebiji spējīgs pat salabt ar sevi.

Tu dzīvoji gļēvi un jūties tik vāji,
Tu kriti ik soli un necēlies stāji.

Man nevajag Tevi, Tev sirds bija cieta,
Tik cieta un lēta, tai nav nekā svēta.