***

Pirms Tevis man nebij nekā,
Pirms ieradies Tu es dzīvoju tumsā.
Kad ielauzies manā prātā,
Es apmaldījos gaismā.
Es pazaudēju sevi,
Es pazaudēju zemi.
Mana sirds sāka just,
Un just nozīmē- pazust.
Pazust starp matos iepītām jūtām,
Ļauties neizpaužamām domām.
Tā es pazudu citiem un sev,
Visu līdz pēdējam atdodot Tev.
Es vēlos domāt par domām,
Runāt par vārdiem.
Bet manī viss ir atdots,
Un atdotais nekad atpaaļ netiks atgūts.
Tu pacel manii līdz debesīm-mākoņiem,
Tu palaid mani un es atsitos pret akmeņiem.
Tev esmu es,
Bet man tikai mana miesa.
Un ja miršu,
Es NEKAD pīšļos kapā nesairšu.
Mana miesa zudīs,
Bet mans gars dusēs Tavās krūtīs.