Oda Viņai. Pildītai ar absintu.

autors: Julians [dzejoļi]

Nāc, mana maigā
ielej saldu gurdumu locekļos manos.
Nav no svara, vai dvēselē,
vai audos manos.
Nāc, svētlaimīgā
Aizver man acis,
lai varu grimt.
Kļauj savu vēso muti pie manas
Lej savu reibīgo dvašu man rīklē
Nāk rīts
Un atkal es vientulis-
mana glāze ABSINTA klusa
Iztukšota
Uz paklāja malas dus.

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
Bils	2004-12-15 11:06
Viņa jau pie nākamā klienta...
Nesavaldzinaamais	2004-12-15 11:15
Iesākumam labs. Tēls labi izjusts, lai gan vietām pārforsēts...
betbetmens	2004-12-15 11:57
Jūtama mana klasiskā dzejoļa "Oda pončikam " ietekme. Vai tik neesi to kaut kur lasījis?
Julians	2004-12-15 15:04
Uh, veltiijumu ponchikam diemzheel nav naacies lasiit :( Man patiik tragiski sakaapinaat emocijas-eksalteets teels, staigaa metru virs zemes :)
betbetmens	2004-12-15 15:37
Tad ne tas. Viņa jau gumijniekos parasti...
aidivaars	2004-12-15 17:29
hahakujnja

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!