Akmens.

Es sēžu, bet seja kā akmens ciets,
Man dvēsele vārās,
Bet mutē ir miets.


Viscietākais akmens reiz plaisā nu tas,
No aukstuma, karstuma, no bezjūtības.

Es pelēks, es zemē, es iegrimis,
Bet pāri man redzams ir apvārsnis.
Nāks Dauka, nāks Dullais,
Tas mani nu glābs,
Tas dvēselē stiprs, kaut fiziski “slābs”.


Tā kopā mēs abi,
Es muskuļots, ciets,
Un Dauka uz apvārsni,
Skatiens tam liegs.


Ja dvēsele cieta,
Tad beigas ir, vakars.
Ja dvēsele ir,
Tik tad dzīvei sakars.