Pēdējā Cerība

Ikrīta basketbola spēle,
Bet, kas gan varēja iedomāties, ka...
Viņā tā beigsies...
Viss, ko atceros -
Riepu šņākoņa pret asfaltu un...
Bet sevī joprojām biju dusmīgs,
Uz vairākām sejām, kas Man traucēja atrast ceļu uz Sevi,
Bet tagad Es zinu...
Laimīgās dienas vairs nav tālu!...
Ja, Es būšu stiprs līdz galam,
Es redzēšu kā Mani bērni dzīvo un smaida...
Bet mirklis viens...
Un visa dzīve gar acīm nozib...
Sirds, kas asiņo sāp un durās...
Palīdzīga roka Man sniedzās pretīm,
Un Man jau viņai grūti atteikt,
Kāds sen aizmirsts sapnis nozib acu priekšā,
Tas bija tikai mirklis...
Un Man vairs no tā nav bail...
Jo zinu...
Mans ķermenis jau asiņo...
Es zinu, ka šīs ir beigas,
Beigas bez steigas...
Es biju gatavs šai pasaulei, bet...
Vairs tikai migla acīs...
Asaras sausas un sāļas,
Guļu zemē un dzirdu balsis miglainās...
Bet viss, ko Es jūtu ir -
Sāļās asaras, kas rētās kož...
Bet Manī vel mita pēdējā cerība!!!,
Ieelpot svaigu rīta gaisu, kas Man jau likās kā nereāla fantāzija...
Balsis fonā kļūst arvien klusākas un miglainākas...
Šī sajūta, ka vairs nav ilgi - mierināja Mani!
Jo zināju, ka augšā tiksimies!
Vel pēdējais gaisa vilciens...
Un Es satveru Tavu roku vel pēdējo reizi...
Un lēnām iekrītu neziņas rokās,
Acis jau lēnām slidz ciet kā smagie Trojas vārti...
Neaprakstāms piers pārņem Mani,
Balsis - palēnām izgaist tumsā...
Vissss...
Bet kāds sajuta Manu cerību un - nolika Mani uz kājām,
Pagājis jau zināms laiks, bet sāpes un rētas sirdī joprojām mīt...
Dzīvot ir priekšrocība,
Izdzīvot ir gods!
Bet brīdis, kad to apzinamies ir liktenīgs,
Un izlemt vairs neēsi tiesīgs - jo Tava dzīve un dvēsele citu rokās...
Un viss kas atlicis ir neziņas mokas un pretīm sniedzošās izpalīdzīgās rokas,
Rokās, kas vēlas Tevi savā valstība, bet...
Liekas, ka tas ir tikai sapnis, bet pienāk brīdis un apzinies...
Ka acis vaļā vairs nevarās... njaa... Pāris rindiņas no Manis un Manas dzīves...

@-->- Mumiņam!