-=LeDuS SaPNiS=-

Saulē mirdz žilbinoša sniega velve,
Baltā sega,kur beidzas sniegpārslu deja.
Es klausos kā mani soļi gurkst sniegā,
Soli pa solim,tevi meklējot.
Es paraugos uz apsnigušiem koku galiem,
Kailiem zariem,kas aukstumā trīc.
Caur asarām acīs ļauju sevi sastindzināt
Vēja brāzmai saldējošai.
Un rokā vēl arvien man tas skaistais
zieds,ko tu man dāvāji.
Tik balts ka sniegpārslas,kas mani
apber.
Ir vientuļi un skumji tagad
Kā lai dzīvo,ja nav blakus tā,ko mana
sirds vienmēr sauks?
Vēlos klusi čukstēt vējā tavu vārdu,
Bet nepietiek spēka.
Mēms klusums,un mani pārņem aukstuma
trīsas.
Pastiepju roku,lai tajā ielaistos siegpārsliņa
kā debesu asara sasalusi.
Liekas,ka ar mani arī skumju enģeļi raud...
Tā ir tik plāna un trausli skaista,bet
neizkusīs manā ledainajā rokā-
Pārāk auksta,bet vēl stingāka ir mana sirds.
Kā krāšņais ziedu pumpurs,kas tik
ilgus gadus bija turējies ciet,
Lai atvērtos tev,kad nāksi...
Kā visskaistākais zieds tikai tev...
Tas tikai tavu mīlestību un siltumu lūdz,
Bet tu to nogalināji savā nežēlīgajā salnā.
Un tagad paraugos apkārt,bet neviena...
Skatos sniegā un nezinu,
Vai tās ir manas asaras,kas aizmiglojušas man skatu,
vai tavu pēdu pie manis vairs nav...

Caur sāpēm es mīlu,
Ķerot katru sniegpārslu,
sūtot tev kā maigu skūpstu vai glāstu.
Katru no tām,un dotu vēl vairāk.
Dotu visu,ja vien tu ņemtu,-tā es reiz teicu klusi,
un pieskāros tev tik liegi kā
pirmais sniegs...
Kaut arī pirmo un pēdējo reiz...
Man nav žēl,ka tāpēc par ledu man stingt.
Js tu pret mani esi tik auksts...
Es labāk sasalstu...kaut uz mirkli rokās tavējās...