Tev nav ko teikt...

Melnbalts tālums,
Mīt Tevī...
To es jūtu pat sevī...
Mīklainas domas
Lūdz Tev apstāties...

Kāpēc vairs nepretojies?
Kāpēc vairs necīnies ar tām?

Sapņains klusums
Mīt Tevī,
Kad vairs nav ko teikt...
Tu domā, ka sāpes mums neuzveikt?

Ja nē,
Tad tā būs Tava griba...
Es nepretošos...

Tavas acis bēg no mana skatiena,
Kad esmu Tev līdzās...
Vai domā, ka meloju Tev?
Tu kļūdies...es to nespētu pat sev...

Ir jocīgi
Tā minēt Tavas jūtas...
Un Tu vēl šaubies par manējām?

Nu jau atkal
Melnbalts klusums Tavās acīs iemirdzas...
Tev nav ko teikt...