Tu mani jutīsi...

Dalam vienu sauli un vienu horizontu,
Ir iespējams, ka šobrīd arī vienu telpu.
Ik vārdu ko domās dāvāju, ik elpu,
Es reizē daļēji paturu sev,
Lai palicis, kas tāds ko neiegūt Tev.
Es klusi sveci iededzu,
Tās liesmā Tavu seju ar melniem dūmiem zīmēju.
Es zinu, ka Tu esi kaut kur tuvu,
Bet reizē tik neaizsniedzami tālu.
Es zinu tik daudz, tik daudz,
Un reizē tik maz.
Ja būtu pie manis Tu bijis,
Un no debesīm asaru lietus nebūtu lijis,
Es sveci nebūtu degusi,
Un nāvē liesmotā gājusi.
Kad jutu kā liesma manu ādu skar,
Neteikt neko man bija jāvar.
Es degu sāpēs un lēnām,
Par visām tām stundām,
Kad sāpēja par to, ka no manis tik tālu Tu.
Es katru vientuļo sekundi ar asām sāpēm izjutu.
Es mokās domās kliedzot mīlestības liesmās sadegu.
No manis pelni palika,
Tos vējš uz jūru ainesa.
Un ik reiz kad tajā peldēsi,
Tu mani jutīsi.