ne/jau/tā

par tavu skatienu
par nespēju redzēt realitāti nevienu
par principiem, kuri met pret sienu
par mani un to, kur es skrienu.

es vienmēr domāju, ka zinu kā
gribu mirt, es nekad nedomāju, ka sāp,
kad izliekos melojot, nebojā manu
piespēli - atlaid mani iet. ceļu tavu.

tu esi gatavs dzert sviedrus un asinis
kaut es arī prastu izlikties, ka nēsu nevienu pazinis.
mani šķir tikai drāšu žogs,
bet tu pie tā klauvē un sāc izģērbties, logs
pazudis, kuru atvērt nevar jau sen.

es nēsmu tā, kura tevi naktī skūpsta
nekad nēsmu bijusi cita gūstā.
tādēļ žēl tevis, ideāla, nīstā.
astoņi gadi, bet tu nezini par mani,
tikai kādēļ man liekas, ka jūti gan.

tagad vispār nekā nesaprotot,
nē, tev ir jāiemācās elpot.
nejautā kādi stikli šos gadus dūrās ķermenī manā,
mocies tagad tu, es laizīšu brūces sejā tavā.