Izdarītā muļķība......(Tā nevajag)

Es eju naktī pa ielu.
Līst lietus.
Es raudu.
Manas asaras sajaucas ar lietu.
Neviens tās nemana,
Jo nevienu tās neinteresē.
Man pa vēnām tek asins straumes.
Neviens to nepamana,
Jo nevienu es neinteresēju.
Neviens to nepamana.
Tikai skatās uz mani ar nosodošu skatienu.
Viņi nezina, ko esmu izdarījusi.
Viņi nezina kāpēc...
Man jau sāk migloties skats.
Reibst galva...
Es pielieku vēnas pie lūpām
Un cenšos apturēt asiņošanu uz īsu mirkli...
Lai es pamocītos vēl sāpēs.
Nevēlos aiziet tik mierīgi.
Jūtu pie lūpām manas siltās asinis.
Manas lūpas ir asinīs,
Bet tavas ROKAS ir manās asinīs,
Jo tevis dēļ tas viss.
Man arvien vairāk gribas raudāt par tevi,
Par visiem tiem, kuriem es pietrūkšu.
Es saņemos un iestāstu, ka man tā būs labāk...
Ieraugu kādu pazīstamu seju..
Tas esi TU...
Tu nāc man pretim.
Ieraugi, ka man asiņo rokas.
„Muļķe, tu...kādēļ Tu tā darīji?
Es gribu būt ar Tevi kopā, un iešu tev līdzi!
Kaut arī uz elli, bet iešu Tev līdzi!”
Es vairs neko tālāk nedzirdēju.
Nāve bija mani piepildījusi.
Es vairs neredzēju neko.
Es zaudēju samaņu.
Atmodos slimnīcā.
Biju tomēr par nelaimi dzīva.
Man paziņoja, ka Tu esi cietis avārijā-
Paskrējis zem mašīnas.
Un tas viss tikai tādēļ, ka biju tāda muļķe.
Es atkal vainoju sevi...
Vēlējos mirt,
Bet, pirms tam, vēl noskūpstīt Tevi.
Kad pēc 2 nedēļām mēs slimnīcā tikāmies,
Mēs skūpstījāmies.
Tajā mirklī sapratu visu.
Man nebija lemts mirt.
Man bija lemts skūpstīt Tavas lūpas.
Un tev-manējās.
Mums bija lemts būt dzīviem.
Un būt kopā vienam ar otru.