Kādam, kurš nesapratīs...

Mana likteņa līnija
izaug no tava skatiena.
Pa šo vertikāli
sērīgie bārsta pelnus,
priecīgie izsēj ziedus...

Saliec mani līkumā
es gribu sadurties ar rožu cildenajiem ērkšķiem,
atrast apslēpto skaistumu.
Un aizmirst par netīru sirdsapziņu.

Es spēju palikt viena arī tad,
kad esmam kopā.
Un būt kopā tad, kad esmu viena.

Varu izplūst kā smaids sejā...
Tā, lai katrā nopūtā tu saklausi mani.
Un varu izaugt no mīlestības par naidu.

Kad Tu aizvērsi acis
Mans ceļš beigsies.
Un rozes novīs.