Meitenei ar savādu mirdzumu acīs

No sākuma man šķita pretimbraucošais brauc ar tālajām...
Bet kad gaisma neatkāpās kā lietuvēns
Un sāka kļūt bail par savu veselo saprātu,
Uztveres spējām un atrašanos zemes dzīvē,
Strauji nogriezos nost no šosejas.

Gaisma, kā bija gaidāms, neatkāpās,
Pat mazāka tā nekļuva...
Piezvanīju tuvākajiem draugiem,
tad visiem ko pazīstu,
beigu beigās speciālajiem dienestiem
padoma gribēdams...

Visi bija bezspēcīgi,
Vai arī kratījās nost kā no traka...

Simtreiz ar plaukstu aizklāju acis,
Jau desmitām biju slēpies zem paneļa,
Tad beidzot atvēru durvis
Un iemuku mežā
Un - nekā.

Tad beigu beigās tomēr noņēmu tās rozā brillēs,
Pamodos sieviešu pansionāta kopguļamajā telpā...