Veelme neatgriezties

autors: comachild [dzejoļi]

Meeness zilaa blaazma
Aukstums un sniegs
Vientulja sirds
Dveesele, kas kliist...
Kliist, jo meklee vietu,
kur atgriezties.

Es raudu...
Asaras deelj dziives,
kas nekad nebeigsies.
Gribas just, ka kaadam mani vajag.
Es vairs nesteidzos dziivot
Man ir vienalga
Un es beegu,
neljaujot sevi atklaat.
Aizmigt, nekad vairs nepamosties
Es negribu atgriezties.

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
Bils	2004-11-20 20:14
Atgriezies...kur tad es tavus dzejoljus lasiishu???...ja nu rakstiitus Debesiis...
sfinksa22	2004-11-20 20:35
sis ar labs,bet var just,ka dzejniekam sirs saapinaata
qap	2004-11-20 21:51
Ir jau arī skaistais:)Kad uzsniga sniegs manī parādījās priecīgas tālasun mīļas sajūtas,šodien atnācu uz darbu- a tur svecītes deg(smuki).Starp citu rīt svecīšu vakars
qap	2004-11-20 21:52
Ir jau arī skaistas lietas(domāts),priecājies par tām un sirds varbūt arī sāks atkal pukstēt:D
pooh	2004-11-21 05:01
pagaidaam nejuutu melu sirdspukstu nedzirdu vaardus tik nejaush foto
Felisita	2004-11-21 16:50
aizej uz baznīcu, tur daudz tiek runāts par atgriešanos
Felisita	2004-11-21 16:50
(lai aizmigtu, vispirms jābūt bijušam nomodā)

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!