Laime, kur tu rodies?

Man prātā nebij` ienācis,
Ka tevi mīlēt spētu.
Tā nu tas ir iznācis,
Bet diezvai tu to spētu.

Es teicu visu- to, ko jūtu,
Lai mēs vienmēr kopā būtu!
Bet tev laikam bija citi plāni
Un palaidi mani pa diagonāli.

Es ilgi sēdēju un domāju,
Ko es darīt varēju,
Lai tu būtu laimīga
Un uz mūžu smaidīga.

Es darīju, ko varēju.
Man pašam prieks par sevi,
Ka es tā sevi mainīju...
Bet beigās zaudēju es sevi.

Mēs ļoti bieži kopā bijām,
Jauki laiku pavadījām,
(Vismaz man ar tevi labi bija,
Diemžēl tu to nemanīji).

Mēs kopā vienu ceļu gājām,
Vienā virzienā un kāju kājā.
Bet uz ceļa bija ledus likts,
Tāpēc nācās brīžiem krsit.
Bet mēs cēlāmies un gājām,
Uz mūsu kopīgajām mājām.
Spēju saskatīt es mūsu laimi,
Lūk tad tā ir mana vaina.

Mums bij` plāni kopīgi-
Kopā iet uz teātri,
Svētkus svinēt lustīgi,
Kopīgi uz kalnu braukt
Un sīcīti apr hokeistu saukt...

Tava laime man bij` svarīga,
To es centos arī dot.
Gadījās man kļūme niecīga,
Bet to, ka esmu cilvēks, diemžēl daži nesaprot.

Kapēc viss tā notika,
Joprojām nesaprotu es.
Man bij` licies, ka
Galvenais- mīlestība uz pasaules.

Es devu tev, ko varēju,
Sirdi, mīlu, viss bij` tavs.
Bet joprojām saprast nespēju,
Vai ar to tev bij` par maz?...