Pēdējā dvaša

Starp koku rēgainajiem pirkstiem
Un laternu skumjo lūgumu
Mēs redzam apbružātus smieklus,
Paceļoties gaisā pār piesmēķēto horizontu...
Viens smiekls kā atbalss izstarojas tālumā
Un pazūd aizmirstās vakardienas miglā
Tik pazaudētais skatiens
Liek nepakrist aizmirstībā...
Bet,atrodot to,mēs kļūsim par smieklu,
Par vienu no daudzajiem dūnu pikučiem...
Un neraudā...un neredzēs...
Un gribat vēl,ali sparot...
Tik lūgt ieelpot un nekrist
lejā...lejā...lejā...
Bezdibeņa melnajā rīklē
Pie asvalta vientuļajām kājām...