Biļešu pārdevējs.

Es tirgoju biļetes. Vīrietis nostājies Doma laukumā klusi uzrunāja garāmgājējus.
Man divas lūdzu. Uz kurieni?
Biļetes ir uz Paradīzi.
Uz Paradīzi? Ā...Uz Kanāriju salām?
Nē, uz Paradīzi, uz īsto Paradīzi.
Nu tu gan lej. Vai tad uz Paradīzi ir biļetes? Saostījies laikam esi?
Nē, es neostos, tās ir reālas biļetes uz reālu Paradīzi. Bet tur tak var nokļūt tikai pēc nāves?
Jā, tur var nokļūt tikai bez miesas.
Tu traks esi?
Nē, es esmu Biļešu Pārdevējs.
Un jebkurš tur var tikt?
Nē, jebkurš nevar. Tikai tas, kam ir biļete.
Bet biļeti jau var nopirkt jebkurš?
Jā, biļeti var nopirkt jebkurš.
Tad jau jebkurš var tikt uz Paradīzi?
Es tak tev saku, tikai tas, kuram ir biļete.
Ā, skaidrs, biļete ir loti dārga, tātad vajag daudz naudas, lai nopirktu biļeti.
Jā, biļete ir loti dārga.
Cik tad maksā biļete?
Biļete nemaksā naudā, tev ir jāatved 9 cilvēki, kuriem tu esi dzīvē labu darījis, un tiem cilvēkiem pateicībā jānoskūpsta tavas kājas, un biļete tev kabatā.

-Nē, tu esi traks, nosaka garāmgājējs un aiziet.

-Te pienāk klāt mazs puisītis un saka:
“iedod man lūdzu biļeti uz Paradīzi, es tev visu laiku skūpstīšu kājas”.

Puisīt, kāpēc tev biļete vajadzīga?
Man tur jābūt mammai, teica puisītis.
Biļešu Pārdevējs nometās ceļos, noskūpstīja puisītim kājas un iedeva biļeti...

Doma laukumā arvien vēl stāv Biļešu Pārdevējs. Tagad jau divatā, ar puisīti.