TĀ nu iet ...

Zīmulis man rokā, dzīvoju kā ļaunā jokā
Rutīna sagrauj kreatīvo, dzīvoju cerot uz labāko
Ar domām klāju savu taku, tas ir tas kā šo visu sāku
Zobrats mehānismā, bērzs birzē, lāse jūrā;
Raujos šajā dzīvē sūrā
Banālisms nogalina jēgu, katrs nāk te ar savu daļu.
Likšu tev saredzēt patiesību kā caur stiklu
Domino efekts visur un ne jau es te pamatus liku.
Noasiņo dvēsele divkosību redzot,
Bet tā jau dzīvojam un noslēgto apli veidojam.
Pajautāšu tev, kas gribi un kur gribi būt tu?
Noteikti ne šeit, bet saprātīgā dimensijā citā
Pasaules taisnība ir skaļa un dažreiz īstā
8 miljardi prātu funkcionē
Prātam neaptverams spēks tos kontrolē
Ar nodomu
Tiesas diena atklās iemeslu
Redzat savu celiņu, kur skriet
Ārpus neredzat
Mantiņas varas rokās esat, izvēle tikai šķietama liekas
Jūtos dažreiz kā cietumnieks, kā spēles komponents
Izmisums un neziņa rokās iet
Laiks parāda, kur var skriet vai jaunu soli spert
Jo vairāk, jo sāpīgāk, secinājumi tik gaisā karādamies paliek.

P.S. šis tas pārspilēts emociju iespaidā