Rudens peļķē sēžot......

Es sēžu viena
Melnā rudens peļķē
Un nesaprotu,
Kāpēc uz pasaules ir nakts!
Kur gan ir palicis mēnesis mans,
Kas vienmēr ir rādījis ēnu baisu?

Es eju caur mežu
Uz balto smilšu krauju
Un meklēju vārdus,
Ko ēna nenosegtu.

Taču mēness šonakt nav,
Un nav arī kokiem ēnas.
Bet vārdi man apkārt blandās
Un smejas, un lēkā
Un badās!

Jo man šai naktī nav ēnas savas,
Nav gaismas tavas.
Man ir tikai smilšu krauja,
Uz kuru lēnām iet
Klusi solīši mani..