Juras krasta priede.

Migla laižas pār zemi, ir uzausis rīts. Pa debesim peld mākonis, kā izsmērējies krīts.

Jūra trokšņo putas metot, Vējš vēl maigi piebalso.
Tā spēka dzītā lapa pa pašu krastu aizcilpo.

Priede locās līdz ar citām, it kā tūlīt lūzīs, kritīs.
Vēl jau tomēr jāpagaida, kad tā plašo jūru sitīs.

Pekšņi nobilst lietus lāse, kā sāpju pilna asara.
Melnums pārklāj debesis, bet kur tad pazūd vasara.

Jūra viļņus augstāk cilā, vējš vēl stiprāk piebalso.
Tikai šoreiz vairs pa krastu zelta lapa necilpo.

Tad no melnā mākoņa, zibens savu vārdu teica.
Un uz visiem mūža laikiem, priedi gāzt no ceļa steidza.

Nebij ilgi jāgaida, kad tā lūzīs, kad tā kritīs.
Nebij ilgi jāgaida, kad tā plašo jūru sitīs.