Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Pārmetums ..... Agrā rūsa

PĀRMETUMS

Pāri lūstošiem zariem
Cauri cilvēku bariem
Līdz ar vientuļu vēju
Es Tev līdzi skrēju


AGRĀ RŪSA

Es sāku
Rūsēt
Drīz beigšu
Pulsēt

Es iešu
Iet
Ar vēju
Skriet

Viedokļi par dzejoli
 Lodveida_zibens  2004-11-03 13:13 
Veca dziesma, kura jau kļuvusi par realitāti un ikdienu. Jāsāk, acīmredzot, ticēt kam
citam, jeb cita nekā nav?
 eugen  2004-11-03 13:16 
L_Z - cilveeka dziesma [cik var konstateet raxtu pieminekljos] laikam jau 6000 nau
maniijusies.. tikai vispareejaa raxtiitprsme padariijusi to tik dzirdamu-skalju ka
pat savu balsi reizeem nesadzirdam .. ;ppp
 eugen  2004-11-03 13:16 
6000 gadu :))
 Lodveida_zibens  2004-11-03 13:17 
Eugen. Es tam nespēju noticēt. Tā nevar būt!
 Nesavaldzinaamais  2004-11-03 15:39 
Interesanti, kas gan tos zarus lauza? Lielais liktens sidraba birzi skalos laikam
lauza, un tai birzē bija pilns ļaužu, kas ne zariņa nenolauza. Arī vientuļš vējš tur
jau nopļautā birzē bija. Un tad - šāviens un no zemā starta liriskā varone pielēca un
īsajā distancē noskrēja vientuļo vēju , ķerot Lielisko Vīrieti. Tā tur bija. Tā es
teicu.



Alķīmija iestājas atkal. Rūsa savienota ar sirdi plākst un sūta
vientuļas būtnes signālus. O! Un tad apskaidrotie ierauga kā rūsa top vieglāka par
gaisu un noskrien vēju. Viss, pat mūžīgās jaunības eliksīrs un filozofu akmens,
salīdzinot ar to ir sū. Tā es saku.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?