***

Pilnmēness princese
Padauza
Debesīs vēroja cietsirdīgu ainu
Vēja vilki trenca mākoņu aitas
Plosīja to sprogainās kājas un pavēderes
Izrāva tām dzīvas mākoņu miesas gabalus un pameta tos saviem kucēniem ko spēlēties
Visur, kur bēga mākoņu aitas, tām pretī atņirdzās ledaini zobi
Visur, kur tās meklēja patvērumu, atrada galu

Mēs stāvējām uz ielas stūra
Ļaudamies asiņu smārdam
Kas lauzās mūsu uztraukumā trīcošajās nāsīs
Plūzdams, kā šķita
Tieši no mēness meitas izlaidīgi smaidošā, apaļā vaiga
Piespieduši pedāli grīdai
Traucāmies senās pilsētas ielās
Laizdami gar ausīm mirušo gadsimtu atmiņu zvanus
Lētā krogā
Pielūdzām miesu
Dejojot šnabja un sviedru tvanā
Un ilgi, ilgi meklējām ceļu
Uz simtiem kilometrus tālajām mājām

Aiz gara laika pievēmuši sidrabotus tēvu dubļus,
No rīta mēs izklīdām pa gultām
Mūsu likteņi aiz loga izroboja horizontu
Kā lieli tumši ceļamkrānu knābji
Kas alkatīgi rija saullēktu
Pasniegtu fabriku skursteņu dūmu mērcē
Ietināmies ledaini baltos palagos.
Un ļāvām aprīt sevi miegam