Vēl mazliet...

***

Atveru acis
Sniegs pārņem visu
Un dedzina.

Man paliek ēnas
No ūdens pilieniem
Uz asfalta.

Negribas ticēt
Realitātei tik skaidrai.
Acis aizveras ciet.

Kāpēc man jāredz,
Kā tu izkūsti?
Kāpēc?

***

Un kļūsti tad tu par neko.
Kāds skatās tevī un gaida:
“Vēl padzīvo, pasapņo!”
Viņš saka un viltīgi smaida.

“Ja modīsies reizi vēl šo,
Tad paliksi – es projām iešu,
Bet reizi – to pēdējo
Es nākšu – tad uzvarēšu!”

Lai kādu tu atbildi dotu,
Tu nezini, tālāk kas būs,
Kaut gadsimtu nodzīvotu,
Šīs šaubas par tavām nu kļūs.


* * *

Neteic pielūgsmes vārdus
Es jau visus tos zinu.
Tu man dvēseli ārdi
Manas atbildes minot.

Katra vēstule tava
Atrauj manī ko vaļā.
Vairs es neesmu sava
Esmu tava jau daļa.

Ilgās sažņaudzas rokas
Mana sirds ir tik vāja…
Vai es vēlos šīs mokas?
Manī bailes vēl mājo.

Manu mieru tu plosi,
Atņemot vientulību.
Nav ne jausmas, ko dosi,
Un ja nu…mīlestību?