tumšs

Ja nu vienīgi laime nepazūd,
Manas asaras no lūpām nožūss,
Gaismas stariem vakars nāk virsū,
Man tos nekad baudīt nebūt.

Tu,man reiz teici,ka viss vēl ie priekšā,
Bet tomēr nelaidi sirdī savā iekšā.

Naivums un jaunība tomēr lika man ticēt,
Ka tomer kaut kas pozitīvs un mīļš mani gaidīs,
Bet tomēr tumsa un tukšums lika man saprast,ka
Mīļās meitenes sārtais vaigs saullēktu vairs nesagaidīs.

It kā jau cerība tomēr mirst pēdējā,
Bet meitene jau no kalna bija lejā.