............>

Lai arī lietus šovakar līst,
Manas rozes vēl joprojām nenovīst.

Es skatos pa aizsvīušās rūts malu,
Un domāju vai darīt tām rozēm galu.

Es paņemu lielās un smagās grieznes no galda,
Un izeju pagalmā,kur klusums monogāms valda.

Šai momentā rokas manas kļūst smagas,
Jo negribas dedzināt man sirdi Tavu.

Bet tomēr grieznes sāk šķindināt,
Un nevajadzēs mani vairs sāpināt,
Tas nozīmē kā Tavas rozes tā Tava sirds manā atmiņā...nav...