es jau teicu

Vārdi ir vējš.
Cik viegli ir elpot silti rasotā jūnija svētdienas rītā. Visa cerību spārnotā diena vēl priekšā, un, visā pasaulē tikai Tu un es. Grūti elpot, ja vējš nes līdz tveicīga bula laika ugunsgrēku smago un smacīgo tvanu. Tādi vārdi dzimst naidā. Tie māc kā lietuvēns pilnmēness naktīs...
Vārdi ir lietus. Pilienu pa pilienam tie plūst un krājas, pamazām veidojot tērces, upju straumes un jūras. Sirds siltumā dzimuši vārdi atspirdzina dvēseli, ļaujot tai atplaukt smaržīgos cerību ziedos. Skarbi vārdi palo kā saltas rudens lietavas, pamazām sastindzinot atturīgā vienaldzībā pat visdzīvīgākās draudzības pļavas un uzticības laukus. Un vienmērīgi pilošas lāses var akmeni pāršķelt...
Vārdi ir migla. Tie piešķir īpašu nozīmi visam, ko redzam, dzirdam un jūtam.Cik skaists ir miglains septembra rīts- kā mākslinieka otas vilkti, pelēcīgi blāv kļavu, ošu un alkšņu lapotņu silueti, ik smilgas skara, ik zirnekļa tīmeklis iegūst īpašu nozīmi tādā miglainā rītā...
Un vārdi ir kurmji. Tikai īsu mirkli pavada apziņā, toties zemapziņu izvago alu alās. Pat nejauši izteikti, vārdi var ievainot sirdi. Var nogalināt...