Tapis šonakt...

* * *
toreiz iekāpu nepareizajā
Mīlestības kuģī
es pazaudējos
atdevu visu neiedodot neko
paņēmu visu nesaņemot neko
es nemācēju dot
Tu arī
es nemācēju ņemt
Tu arī
gaidu Tavu balsi
Tu klusēsi
es arī
Tu nāksi
es paiešu garām
Tava elpa sildīs
es nosalšu
Tavs skatiens glāstīs
es noasiņošu
deviņus mēnešus
nēsāju zem sirds
to ko dāvāji
vasaras naktī
piedzima marta vējos
jūras krastā
nedzīvs
miris jau tonakt
kad plauktā iegūla
manas rožainās stiklenes
kurš izvilka vienīgo nagliņu
Tavs slavenais
velniņš kabatā
labi piekrītu
galdnieks no manis nesanāks
bet to vella ģīmi
Tu varēji atstāt baltajās lilijās
kas nebija domātas man
es negribēju
būt ielāps Tavam lepnumam
kļuvu
reiz baltā vakarā
Mežparka ceļos palika
mētājamies izdilušais lāps
un mana lepnuma drumslas
kā Fēniksam tam bija atdzimt
no manu sapņu pelniem
kas sadega baltām ugunīm
manās debesīs
pienāca pavasaris
arī marta vēji
gaisā bija pacēlušies
astoņi gulbji melni
pie kājām nokrita balta spalva
šonakt uzaudu arī sev
brīvības spārnus
vien jāiemācās lidot
kaut ar rokas gurst
ir laiks
drīz aizlidos dzērves
pēdējās

2004, oktobra nakts apmulsumā