Sapnis

Dūmakā ietītas domas,
Pelēkās šūniņas atteikušās strādāt,
Jo redz neviena ķermeņa daļiņa
Nesaprot, kas notiek
Ar šo neizlēmīgo būtni,
Kas gultā nekustīgi guļ,
Kam sega uz grīdas nokritusi,
Kas rītā aukstā pamodusies,
Ar savādu domu;
Atteikšos no apburošās draudzības,
Kura man atdevusi spēkus,
Kura piepilda manu sirdi,
Kura palīdz saprast sevi.

Tas bija tikai sapnis,
Bet varbūt tomēr zīme,
Ka kaut kas tamlīdzīgs ir gaidāms.
Šie aukstie rīti paralizē šūniņas,
Tik nesadari stulbības,
Kuras pēc tam nāktos nožēlot!

Palienu zem segas,
Jo deguns nosalis,
Un lēnām grimstu atkal savā
līdz gaam neizsapņotā sapnī...