Čuksts

Reiz pusnakts skūpstā
Dvēsele zuda
Kā miglas šķidrauts
Šķīsta un tīra
Melna svece raudāja
Vaska asarām
Un es paņēmu gaismu
Savās aukstajās rokās
Gaismu no sveces
Kas asaras lēja
Par visu kas zudis
Par visu ...
Kas aizmirsts ...
Es ieliku to tavās plaukstās
Mazu trīsošu liesmiņu
Un mūžība čukstēja:
"Atceries ..."