Kas izdarīts, kas darāms

Cik sāpīgs mirklis pienācis,
Kad jāiet prom no zemes šīs,
Bet negribas to darīt vēl tik drīz,
Jo daudz kas darāms šeit ir palicis.
Vēl nesen domāju par dzīvi,
Kas izdarīts, kas darāms,
Bet tagad viss tas aiziet garām,
Jo negribas vairs domāt man.
Tik gaidu Es, kad mokas beigsies
Un mākoņi man pretī steigsies.
Un vēja spārniem aizlaisties,
No moku pilnas dzīves atteikties.
Bet tomēr mirkli vajag attapties
Un lūkoties, kas apkārt notiek.
Lai saprastu, ka vēl nav beigas
Ir jāapdomā viss bez steigas.
Jāapdomā,
Kas izdarīts, kas darāms,
Jo nav vēl viss palaists garām.
Ir jāapdomā dzīve sava,
Ko varētu vēl paveikt šeit.
Ne ko jau lielu.
Tik padomāt par to, kas sirdij tuvs
Un saprast cik tā vērta.
Tā nav nekāda manta lēta!
Ko mest var stūrī un aizmirsties.
Ar sirdi jāmāk apieties!
Jel attopies, reiz attopies,
Kāds dārgums tevī mīt.
Sāc domāt reiz un apzinies,
Ka uz visiem laikiem to var zaudēt.
Ja reiz esi dzīvi sācis,
Tad pabeidz to ar skaidru sirdi
Un debesīs to tālāk virzi.
Caur mākoņiem ar vēja spārniem laidies!
Un neuztraucies ne par ko,
Jo padomāts par visu to,
Kur sirdij tavai atveldzēties,
Par dzīvi savu apdomāties.
Apdomāties,
Kas izdarīts, kas darāms.
Tik noteikums ir viens.
Lai tava sirds tik skaidra būtu,
Kā dzidrs avots viņa kļūtu.
Tāpēc lūdzu tevi apdomāties,
Ar savu sirdi aprunāties
Un prasīt tai, kas tālāk darāms,
Lai netiktu viss palaists garām!

9.12.2002

(Dzejolis veltīts manam mirušajam brālim - Kristapam)