Bet vējš tikai paspēlējās...

Viņa gāja.
Neviens nezina, kas Viņa bija, jo tumsā jau to nevar saskatīt, kaut gan…to nevar arī dienā.
Viņa gāja viena.
Laikam jau neviens šonakt nebija piedāvājis Viņu pavadīt. Bet varbūt, Viņa bija atteikusi kādam ducim pielūdzēju, lai tikai būtu. Būtu viena šonakt.
Viņa gāja un tomēr vēlējās, lai kāds būtu līdzās. "Diez, vai ir iespējams atteikt, nesagaidot uzaicinājumu? Vai arī - paslēpties, cerot, ka kāds tomēr pameklēs, sameklēs, varbūt pat ieraudzīs un sapratīs… Vai ir iespējams…?"
"Es esmu muļķe!" Viņa dusmīgi iespēra kaut kam.
Pēkšņi viņai likās, ka dzird maigus čukstus un klusas nopūtas, kuru liegā pūsma likās kutinām ausis un kaklu. Ja kāds Viņu būtu ieraudzījis šai mirklī, viņš būtu ļoti pārsteigts par pēkšņajām pārmaiņām Viņas izskatā.
Viņa kļuva… skaista.
Tikai… nebija neviens šajā klusajā ielā un pārmaiņas palika neievērotas.
"Viņš droši vien man seko, Viņš zina visu, ko es Viņam gribēju teikt, Viņš nāk"
Viņa atkal sajuta čukstus, kuri aicināja kļūt pašai, vismaz uz šo īso mirkli.
Bet Viņš… nenāca!
Viņa pagriezās un paskatījās atpakaļ – iela bija tikpat klusa un tās trīs lampas, kuras uz tās bija, spīdēja tieši tāpat kā pirms pāris minūtēm. "Kur Viņš ir? Vai tiešām Viņš mani pazaudēja un nevar vairs sameklēt? Varbūt Viņš joprojām negrib mani atrast? Varbūt…"
Pār tumsā knapi saredzamo seju, kura pēkšņi bija kļuvusi tik bāla, noritēja viena sāļa asara: "Vai atkal es sevi mānu?"
Bet vējš tikai… paspēlējās… un joprojām turpina gaidīt nākamo… Viņu. Neesiet ļauni par vēju un viņa jokiem, jo tā esot tikai spēle, un pārdzīvot zaudējumu neesot sportiski.
Tikai… kā lai zina, kurš ir zaudējis – varbūt tas, kurš nav jutis?
Tikai… kāpēc šīs spēles tik ļoti sāp?